Поиск

Полнотекстовый поиск:
Где искать:
везде
только в названии
только в тексте
Выводить:
описание
слова в тексте
только заголовок

Рекомендуем ознакомиться

'Документ'
Она выясняет: как распространялось христианство среди русских людей и инородцев, живущих на территории Руси; какое было внутреннее иерархическое устр...полностью>>
'Документ'
о проведении III Традиционных спортивных соревнований в МУС «ФОК «Мелодия» среди учащихся и учителей школ городского поселения Апрелевка в2010-2011 у...полностью>>
'Учебно-методический комплекс'
Учебно-методический комплекс разработан на основе действующего уголовного и уголовно-процессуального законодательства Российской Федерации в соответс...полностью>>
'Конкурс'
Цель: узнать о видовом составе птиц нашего региона; научится распознавать птиц по внешнему виду; воспитывать бережное отношение к окружающей среде; в...полностью>>

Комиссия историков Латвии Комиссия историков Латвии

Главная > Документ
Сохрани ссылку в одной из сетей:

Antisemītisma propaganda Latvijas ebreju

masveida iznīcināšanas laikā:

1941. gada 23. jūnijs—1941. gada decembris

Vācu 18. armijai, kas strauji virzījās uz Jelgavu un Rīgu, pa pēdām sekoja ar paša Lielvācijas propagandas ministra Jozefa Gebelsa gādību izveidota propa­gandistu grupa. Tās uzdevumos ietilpa antisemītiskas propagandas un aģitācijas tūlītēja izvēršana Latvijā. Grupa sadarbojās ar einzacgrupu A un tai piekoman-dētiem latviešu zonderfīreriem. Jau kara pirmajās stundās no Kēnigsbergas ar kvēliem antisemītiskiem vēstījumiem uzstājas Ernests Treiguts-Tāle. Šo raidīju­mu saturā, pēc A. Ezergaiļa teiktā, bija ietverti visi nacisma un antisemītisma galvenie postulāti. Vācu propagandistu grupai tika dots nosaukums Riga Gruppe. To vadīja vācbaltietis Hanss Eižens Dreslers, un tajā ietilpa dr. Nils fon Holsts, profesors V. Klumbergs, V. A. Grosbergs, E. D. Menzenkampfs u.c. Grupa drīz vien izveidoja Latvijas preses uzraudzības padomi, kas pārraudzīja un cenzēja Latvijas teritorijā izdoto civilo presi. Piemēram, Liepājā izdoto avīzi "Kurzemes Vārds" pārraudzīja zonderfīrers fon Ziherts. 1941. gada 17. jūlijā ar Ā. Hitlera dekrētu tika nodibināta Okupēto Austrumu apgabalu pārvaldes ministrija, ko vadīja nacisma ideologs Alfrēds Rozenbergs. Tās kontrolē bija arī antisemītisma propa­ganda okupētajās teritorijās. To tieši koordinēja ministrijas politiskās virsnodaļas (Hauptabteilung Politik) vadītājs Georgs Leibrants. 1941. gada augustā civilo pārvaldi Latvijā pārņēma no Vācijas atsūtīta ierēdniecība Ostlandes reihskomisāra Hinriha Lozes vadība. Propagandas grupa "Rīga" tika pakļauta Latvijas ģenerāl-apgabala vadītājam Oto Dreksleram, izteiktam antisemītam. Uz grupas bāzes tika izveidota ideoloģisko pārraugu nodaļa, ko vadīja jau minētais H. E. Dreslers.

Okupēto Austrumu apgabalu ministrijas pārziņā tika izveidota vietējā nacistiskā vācu prese, ko galvenokārt pārstāvēja avīze "Deutsche Zeitung im Ostland". Tā sāka iznākt Rīgā 1941. gada augustā. Šajā avīzē palaikam parādījās raksti par Latvijas ebrejiem, lielākoties bez autora paraksta. Tā 16. augustā publicējumā "14. jūnija šausmu nakts" apgalvots, ka deportējamo personu sarakstus sastā­dījuši vietējie ebreji, kuri labi pārzinājuši iedzīvotājus. 19. augustā kāds U. Sī. rakstā "Austrumu Jeruzaleme" stāsta, ka Baltijas ebreji tendēti uz marksismu un Krieviju, tas spilgti atklājies 1940. gadā. (Pretēju novērtējumu devis V. Štālekers, savā 1941. gada pārskatā Latvijas ebrejus nosaucot par cionistiskiem: "in allge-meinen zionistisch ausgerichtet"m) 2. oktobrī ar virsrakstu "Daugavpils dru­pas - ugunszīme" ebreji nepamatoti apvainoti pilsētas nodedzināšanā, pierakstot viņiem ēku aizdedzināšanu 1941. gada 28. jūnijā, Sarkanajai armijai atstājot pilsētu. 3. oktobrī ar rakstu "Brāļi Hofi - piemērs visiem. Ebreju saimniekošana šajā telpā" secināts, ka ebreju kapitālisti šeit ienākuši no Krievijas, bet pārorientēju­šies uz Angliju, ka tas bijis svešs elements Baltijā.

Par ebreju vajāšanu Latvijā "Deutsche Zeitung im Ostland" rakstīja ļoti reti un pieklusināti, galvenokārt informējot par viņu pārvietošanu uz geto teritorijām. Ziņots tikai par viena ebreja represēšanu 19. septembrī. Informācija "Ebrejs bez Dāvida zvaigznes" vēsta, ka iepriekšējā dienā aizturēts R. Vāgnera ielā 1 dzīvojo­šais Mordohs Vainšteins, kurš gājis pa trotuāru (kas ebrejiem jau bija aizliegts) un vēl bez Dāvida zvaigznes dzeltenās uzšuves uz žaketes, Šajā sakarībā esot sākta izmeklēšana...

Vispār ebreju iznīcināšanas tēma vācu presei bija tabu. Lasot "Deutsche Zeitung im Ostland", var rasties maldīgs priekšstats, ka šeit notikusi tikai ebreju "ideoloģiska atmaskošana" un ierobežošana tiesībās, ne vairāk!

No 1941. gada novembra "Deutsche Zeitung im Ostland" sāka negantu Amerikas Savienoto Valstu ebreju "atmaskošanu" un gānīšanu. Tā pastiprinājās 1941. gada decembrī, kad Lielvācija pieteica karu ASV. Līdz tam nacisti par ebrejības galvenajiem centriem atzina Angliju un PSRS, bet turpmāk par pašu galveno "midzekli" nosauca ASV, kur tie valdot kā saimnieciski, tā politiski un ideoloģiski, arī kultūras jomā. Par amerikāņu ebrejības pirmajām personām nosaukts Valsts prezidents Frankiins Deiano Ruzvelts (esot cēlies no holandiešu ebreju dzimtas) un... Čarlijs Čaplins - "ebreju filmu brīnumbērns", "visīstākais ebrejs" ("ein Jude reinsten Wassers")m Acīmredzot šāda satura raksti tikuši sūtīti no Berlīnes un norāda uz akcentu maiņu nacistu antisemītiskajā propa­gandā. Galvenais melu trieciens tika vērsts pret ASV, saskatot tajās Lielvācijas turpmāko agresīvo plānu galveno pretinieci.

Nacistu okupācijas laikā latviešu valodā izdotajā presē satura akcenti, toņi un izteiksmes veids atšķīrās no pašu vācu izdevumiem, īpaši 1941. gadā, Latvijas ebreju masveida iznīcināšanas mēnešos. Latviešu izcelsmes redaktoriem un autoriem bija ļauts rakstīt par gaidāmo un jau notikušo ebreju represešanu, pat nogalināšanu visai atklāti, rupji, nežēlīgi. Dominēja nacistu dotā formula: ebreji = boļševiki = varmākas, sadisti, Latvijas (protams, arī Lielvācijas un visas "jaunās" āriskās Eiropas) nāvīgākie ienaidnieki. Nacistu virsvadītiem, bet pašu latviešu antisemītu tieši vadītiem izdevumiem bija it kā jāpierāda latviešu bezgalīgais un ekstrēmais naids pret ebrejību. Tāda bija nacisma vietēju fīreru velnišķīgā stra­tēģija un taktika preses politikā okupētajā Latvijā. Diemžēl vācu nacistiem izdevās atrast pietiekami daudz vietējo žurnālistu un neprofesionālo publicistu, kuri ar lielu degsmi iekļāvās šīs nacistu idejas īstenošanā. Domāju, ka to izraisīja divi cēloņi: šo vīru antisemītiskā pārliecība un aplēse, ka Lielvācija uzvarēs Padomju Savienību un ka Latvija kļūs ar nacistu reihu saistīta, tam pakļauta zeme. Klāt nāca mānīga cerība uz personisko karjeru, kas balstījās kļūdainā ilūzijā, ka Ādolfs Hitlers pēc kara ļaus "saviem latviešu piekritējiem" pašiem kaut cik autonomi pārvaldīt Latviju.

Galvenais okupantu ideoloģiskais atbalsts bija Pērkonkrusts, kas, vērmahtam ienākot, atjaunoja savu darbību. Apmēram 300 pērkonkrustiešu un tiem tuvu stāvošu darboņu ieradās no Vācijas, kur jau bija stājušies vācu dienestu kalpībā.183 Pērkonkrusta vēsturnieks Armands Paeglis raksta, ka 1941. gada vasarā organi­zācijā īsā laikā reģistrējies ap 10-15 tūkstošu cilvēku un, pateicoties vācu virs- nieku atbalstam, daudzi no viņiem bija ieņēmuši augstus amatus policija, civi­lajās iestādēs, pašvaldībās, to ietekmē nonākusi daļa preses un - "pat gesta­po". Tātad antisemītiskais Pērkonkrusts uz kādu laiku 1941. gadā kļuva par vācu okupācijas varas balstu un politikas līdzīstenotāju Latvijā. Par darbī­bas pamatvirzienu tolaik izteicies pats Perkonkrusta vadonis Gustavs Celmiņš: ".. darba bija papilnam .. vajadzēja .. ķerties pie žīdu jautājuma priekšdarbu kār­tošanas un rūpēties par apkārtnes drošību .."

Perkonkrusta biedru antisemītiskās, noziedzīgās ideoloģiskās aktivitātes pirmā uzsāka M. Vagulāna nodibinātā un vadītā avīze "Nacionālā Zemgale", kas jau pirmā numura ievadrakstā "Nākotne" nosauca ebrejus par visa posta un nelaimju cēloni Latvijā un aicināja latviešus atmest Latvijas brīvvalstī pastāvējušo iecie­tīgo attieksmi pret viņiem, 1., 10. un 12. jūlijā avīze jau paredz, ka drīz, drīz pienāks ebreju pēdējā stunda, un aicina zemgaliešus piedalīties paredzētajā "žīdis-ma iznīcināšanas talkā", ņemot piemēru no vāciešiem. Tinte no šiem rakstiem vēl nebija nožuvusi, kad sākās Jelgavas un apkārtnes ebreju nošaušana, kas turpinājās visu jūliju, izdzēšot ap 2 tūkstošu cilvēku dzīvību, nošaujot ari sievietes un bērnus, kurus citur vēl nenogalināja. Šāva M. Vagulāna vadītā latviešu SD vienība kopā ar vācu einzacgrupas vīriem. Nodedzināja sinagogas. A. Ezergailis atzīmē: "M. Vagulāna organizācijas modelis bija unikāls, un antisemītisma propa­gandas ziņā viņš bija ceļa cirtējs visas zemes mērogā."

Kad Jelgavas ebreji bija iznicināti, M. Vagulānu atcēla no SD nodaļas vadītāja posteņa, bet "Nacionālo Zemgali" slēdza. Tās vietā sāka iznākt "Zemgale", arī izteikti antisemītiska (izdevēji Valdis Jursons un Gustavs Grīnbergs). 1941. gada 18. augustā pirmajā redakcijas ievadrakstā "Laikmeta aicinājums" uzsvērts, ka avīze aktīvi piedalīsies galvenajā cīņā "starp nacionālismu un .. žīdismu ar tā diviem izpausmes veidiem - komunismu un plutokrātismu" (lasi - kapitālismu). Vienā puse esot rasistiski tīrās vācu un itāļu tautas, otrajā - "angļu-amerikāņu izvirtušie plutokrāti un žīdu verdzinātās krievu-aziātu ciltis". Latviešiem esot sevi jāpāraudzina, jo tikai zem Lielvācijas varas viņi beidzot varot "atklāti lepoties ar savām āriešu asinīm un atklāti nīst savu vislielāko ienaidnieku - žīdu". "Zemgale" atteicās no iniciatīvas antisemītisma propagandā un paklausīgi publicēja visus no Rīgas atsūtītos antiebrejiskos materiālus. To bija bezgala daudz, un tie skāra gan Latvijas, gan vispasaules problēmas. Zīmīgi, ka avīze vērsās pret ASV, vēl pirms Lielvācija bija tai pieteikusi karu. Mērķis bija iznīcināt latviešu simpātijas pret Rietumu demokrātijas lielvalstīm, padarīt viņus par nacistu impērijai paklau­sīgiem bezpavalstniekiem bez savas nacionālās gribas un pašu izvēles, ko var panākt ar antisemītisma propagandu. Jau 1941. gada jūlija pirmajās dienas saka iznākt divi vadošie antisemītis-kie laikraksti Kurzemē. Vispirms par tādu kļuva Liepājā iznākošais, "atjauno­tais" laikraksts "Kurzemes Vārds", ko sākumā faktiski vadīja fon Ziherts. Tas nebūt nebija vecā "Kurzemes Vārda" tradīciju turpinātājs. Avīzes pirmo numuru 2. jūlijā ievadīja nacistu nozīmētā pilsētas galvas J. Blaua gandarījums par atbrīvošanos no "žīdiski lielinieciskā jūga" un materiāli par "žīdu un viņu al­gotņu asinsdarbiem Liepājā", nepamatoti piedēvējot Liepājas ebreju kopumam visas boļševiku terora akcijas. 6. jūlijā, kad E. Grauela vadītā einzacgrupas A nodaļa ar vietējās pašaizsardzības piedalīšanos jau sāka ebreju vīriešu slep­kavošanu, "Kurzemes Vārds" prasīja latviešu devumu "žīdisma izskaušanā".

  1. jūlijā avīze atgādināja, ka uzdevums vēl nav izpildīts - "žīdi vēl ir mūsu
    vidū un vēl ir latvieši, kuri cenšas viņiem palīdzēt ..". "Kurzemes Vārdā"
    bieži ievietoja tulkotus antisemītiskus materiālus no vācu laikrakstiem, bet
    1941. gada rudenī sāka publicēties vietējais antiebrejs Jānis Burķēvics. Viņa
    tēma bija ebreju iedzimtais noziedzīgums un varaskāre. J. Burķēvics atklāja, ka
    Liepājas ostas ilggadīgais direktors Mardens bijis "maskējies žīds". 1941. gada

  2. decembrī, tūlīt pēc 2749 ebreju noslepkavošanas Šķēdes kāpās, "Kurzemes
    Vārds" deva vēstures pārskatu "Žīdi Kurzemē", kurā aprakstīta viņu agrākā
    lielā ietekme, gandrīz vai valdīšana. To esot ievadījis hercogs Ernsts Bīrons,
    par galveno padomnieku ņemot Leviju Lipmanu (viņš bija Jelgavas un Rundāles
    pils celtniecības organizators un nodrošinātājs). Tikai pēc 1941. gada 22. jūnija
    vācu karaspēks esot izbeidzis šo ebreju kundzību, novērsis "tālākās žīdu bries­
    mas un šausmu darbus".

Visu pasauli vēl šodien šausmina Liepājas ebreju sieviešu un bērnu nogali­nāšanas fotoliecības, kas tapušas Šķēdes jūrmalā. Šīs iTecības sagatavoja vācu nacistiskie okupanti, rādot Latvijas brīvvalsts armijas kareivju šineļos tērptos V. Arāja SD komandas vada vīrus un policistus lielās šaušanas akcijas brīdī. Viņi ir atmaskoti, bet reizē pasaules sabiedrības priekšā mesta drūma ēna uz Latviju, tās vēsturi.

Odiozu slavu 1941. gadā ieguva avīze, kas piesavinājās "Ventas Balss" no­saukumu. To 5. jūlijā sāka izdot Ventspils pilsētas Pašaizsardzības pārvalde, kuras priekšnieks no 9. jūlija bija pulkvedis-leitnanīs Kārlis Lobe. 22. jūlijā izdevniecību pārņēma avīzes atbildīgais redaktors Alberts Cīrulis un izdevējs Arvīds Beķeris. 15. jūlijā avīzes redakcija rakstā "Žīdiem nav vietas mūsu zeme" prasa: "Žīdiem kā vienam vīram ir jāpazūd no Latvijas, un ikviens žīds ir atbil­dīgs par visiem žīdu darbiem. Žīdu grēki ir pārāk smagi: viņi gribēja iznīcināt mūsu nāciju, un par šo noziedzīgo nodomu viņiem jānes pilna atbildība." Šie vārdi it kā ievadīja Ventspils ebreju pirmo nošaušanas akciju, kas notika 16.-18. jūlijā. Šaušanas turpinājās līdz pat septembra beigām, atņemot dzīvību ap 1200 cilvēkiem. 8. augustā Rīgas pērkonkrusīietis Raimunds Čaks "Ventas Balsī" uzsver: "Pret žīdiem mums var būt tikai viena nostāja - iznīcināt tos, tāpat kā to darīja mūsu atbrīvotāji vācieši." 4. novembrī, kad Ventspils ebreji bija iznīcināti, "Ventas Balss" apgalvoja: "Latviešus čekas moku kambaros mo­cīja gandrīz vai vienīgi žīdi un žīdietes, tādēļ neviens līdzeklis nav par bargu, par stingru, lai norobežotos no žīda." Odiozs ir arī "Ventas Balss" 1941. gada 18. novembra numura ievadraksts, kurā apgalvots, ka arī neatkarīgajā Latvijas Republikā "latvietis ar katru dienu vairāk nonāca žīdu kalpībā" un Kārlis Ulmanis žīdus aizstāvēja, bet patriotus sabāza cietumos. Par vienīgajiem īstajiem patrio­tiem atzīti tikai pērkonkrustieši.

Ļoti atklāti par vācu SD un latviešu policijas veikto ebreju iznīcināšanu rak­stīja arī "Daugavpils Latviešu Avīze", kuras atbildīgais redaktors bija Roberts Obrams. Tā 30. jūlijā redakcijas rakstā "Daugavpils brīva no žīdiem" ar prieku konstatēts, ka ebreju pilsētā vairs nav, to "paliekas" pārvietotas uz Grīvas geto, kas faktiski bija pirmsiznīcināšanas nometne. Par to esot jāpateicas pilsētas prefektam R. Blūzmanim un pašaizsardzības vienībai...

Valmierā iznākošais "Tālavietis" (redaktors Jānis Vesets) piemin arī vācu da­lību notikumos, ko citur cenzūra nepieļāva. Tā 29. jūlijā rakstā "Smiltenes dzīvi vairs neapēno žīdisma ēna" stāstīts, ka "apkārtnes iedzīvotāji sadarbībā ar Liel-vācijas karavīriem" nodedzināja Smiltenes sinagogu. Lielas ļaužu masas esot sajūsmā noskatījušās. Aculiecinieki gan lielu sajūsmu nav manījuši. "Tāiavieša" iemīļotās tēmas bija "žīdu sadisti, slepkavas un izvarotāji" neatkarīgajā Latvijā un 1940./41. gadā. Ziņas bija safabricētas, piemēram, 15. novembrī avīze infor­mēja par 1938. gadā Rīgā attaisnoto "žīdu Jeremeju" (?), kurš esot izvarojis 60 latviešu sievietes.

Izteikti antisemītiska bija kolaborantu galvenā avīze "Tēvija", kas sāka iznākt 1941. gada 1. jūlijā. Pirmajā numurā histēriski melots, ka 14. jūnija deportācijas, aresti un nošaušanas parādījušas latviešiem, ka to briesmīgākais ienaidnieks ir ebrejs, no kura draudot "iznīcināšana viszvērīgākā žīda asinskārības diktētā sa­distiskā asinsprieka veidā"191. Citiem vārdiem, turpmāk varējusi notikt visas lat­viešu tautas rituāla noslepkavošana un spīdzināšana, lai no latviešiem iztīrītajā teritorijā iepludinātu "žīdu komunistiski izdresētos krievus". 11. jūlijā atbildīgā redaktora Artura Krodera (Aibatross) rakstā "Žīds - masu iznīcinātājs" šī riebīgā falsifikācija pastiprināta ar izdomātiem argumentiem, to starpā ar tēzi par žīdu privileģēto šķiru Latvijas vēsturē un konkrēti neatkarīgās republikas gados. A. Kroders apgalvo, ka bruņotu pretestību vācu armijai izrādījuši nevis kreisie latvieši, bet "gandrīz tikai žīdi". Vēstures pētījumi to nepierāda. Gan pie Liepājas, gan Rīgas, gan citur pret vāciešiem karojošo vairākums bija latvieši, padomju varas piekritēji. Ā. Hitlera izteikumu garā bija sarakstīta pērkonkrustieša Arveda Vildes publikācija 11. un 12. jūlija numurā "Žīdu vara tiks iznīcināta- Eiropa būs glābta". Tā nāca klajā dienās, kad sākās Rīgas ebreju masveida slepkavošana Biķernieku mežā.

Vēl antisemītiskāka "Tēvija" kļuva 1941. gada augustā, kad redakciju pār­ņēma Pērkonkrusta nozīmēts vadītājs Pauls Kovaļevskis. Ar okupantu svētību laikraksts izveidojās par galveno antisemītisko saukļu izteicēju. Kad einzac-grupa A bija saņēmusi H. Himlera pavēli paplašināt ebreju nogalināšanu, iznī­cinot arī sievietes, bērnus un vecos ļaudis, 21. augustā "Tēvija" uzsvēra: "Mēs nedrīkstam parādīt žēlsirdību nevienam." Kādēļ? To avīze pasaka 20. oktobrī, kad ebreju likvidēšana uz laiku bija pārtraukta. Pērkonkrusīa ideologs Ādolfs Šilde rakstīja: "Latviešu tauta kopš pirmā pasaules kara burtiski smaka zem žīdu nežēlīgās virskundzības .. Nu gribam dzīvot bez žīdiem. Būtu labi, ja visus izraidītu." Tātad jau notikusī ebreju pārvietošana uz Rīgas geto autoru un avīzi neapmierināja, tā prasīja izraidīt ebrejus no Latvijas. Jautājums bija -uz kurieni?

Okupācijas paspārnē izdoto latviešu presi 1941. gadā varētu dēvēt par pēr-konkrustisku. Macisti bija devuši viņiem iespēju uz laiku būt par galvenajiem vietējiem palīgpropagandistiem, latviešu ietekmētājiem. Šī loma pērkonkrustie-šiem uz kādu laiku tika saglabāta arī pēc tam, kad 1941. gada 17. augustā vācu militārā pārvalde Pērkonkrustu kā organizāciju slēdza. Tā nevēlējās pieļaut jeb­kādu latviešu politisko apvienību darbību savas frontes aizmugurē. Pērkonkrusta biedru lielākā daļa to vērtēja ļoti negatīvi, tomēr palika vāciešu ideoloģiskajā kalpībā. Viņi taču guva iespēju īstenot vismaz vienu no savām idejām - Latvijas iztīrīšanu no ebrejiem, kaut arī nacistiskā izpratnē un formā. Nacistu okupantu varasvīri šo iespēju savukārt uzskatīja par "avansu", par ko latviešu ulīrana-cionālistiem būs turpmāk jānorēķinās, uzņemoties visu vainu par noziegumiem.

Zīmīgi, ka Ostlandes vietvaldis bijušais Šlēsvigas-Holšteinas gauleiters (ap­gabala vadītājs) H. Loze savā uzsaukumā 4. augustā norādīja latviešiem, ka, "ne­skatoties uz visu ļaunumu, kas nodarīts vācietībai [1905. gads, strēlnieki, Cēsu kaujas un Bermonta-fon der Golca armijas sagrāve, agrārā reforma u.c. - L. D.], Vācija rūpēsies nodrošināt jums darbu, maizi un turpmāko attīstību". Par ebrejiem un ebreju jautājuma risināšanu uzsaukumā nav neviena vārda. Tas bija mēģinājums radīt iespaidu, ka šajā jomā carte blanche nodota latviešu radikālo nacionālistu rokās. Protams, visu izlēma un pavēlēja okupanti, iedrošinot pēr-konkrustiešus "brīvi" izteikties un rīkoties sev atvēlētajā propagandas lauciņā. Un viņi rīkojās. 1941. gada 17.-21. augusta Rīgas Latviešu biedrības telpas Perkonkrusts sarīkoja savus ideoloģiskās sagatavošanas kursus, kuros dr. Jēkabs Vītols refe­rēja par "žīdu jautājumu" un Juris Zalcmanis - par brīvmūrniecību.

1941, gada jūnijā—augustā Pērkonkrusta darboņi sāka Rīgā veidot savu ideoloģiski metodoloģisko centru - Antisemītisma institūtu. Tā funkcijās ietilpa antisemītiska satura grāmatu un brošūru sagatavošana un izdošana, anti-semīīiskas literatūras bibliotēkas veidošana, materiālu un rakstu piegādā­šana preses izdevumiem, propagandistu apmācīšana, izstāžu rīkošana u.c. uzdevumi. Institūta organizēšanu pabeidza līdz 1941. gada decembrim, un tas ieguva telpas Jura Alunāna ielā 7. Institūta dibinātāji un pirmie aktīvisti bija mag. iur. Jānis Martinsons (direktors), Latvijas Universitātes profesors dr. ing. Jēkabs Vītols, publicists Jānis Dāvis, atvaļinātais pulkvedis Gerhards Kalniņš (K. Ulmaņa valdības 1935. g. slēgtā antisemītiska žurnāla "Tautas Vairogs" izdevējs), rfiag. rer. pol. Arvīds Melliņš (iecelts par institūta ģenerāl­sekretāru) u.c.

1941. gadā institūts, sadarbojoties ar H. Dreslera vadīto propagandas nodaļu, nokomplektēja antisemītisko rakstu autoru kompāniju. Tajā tika iekļauts Teodors Zeltiņš, Modris Plāķis, Haralds Maldonis, Raimunds Čaks, Hugo Ginters, Fricis Grīnbergs, Jēkabs Kalniņš, Imants Kuršinskis, Arvīds Melliņš, Arnolds Strautnieks, Arveds Vilde, Velta Maldone, Ādolfs Šilde u.c. Viņu rakstus regulāri izsūtīja visām pilsētu un apriņķu avīzēm, dažkārt to publicēšana bija obligāta, institūts sadarbojās ar aktīvākiem autoriem ārpus Rīgas - Kārli Ķezberi Jelgavā, Viktoru Šteinbergu Valmierā, Broņislavu Romanovski (Latgales ebreju tēma), J. Zalcmani, F. Kalnzaļumu Daugavpilī, V. Baltu Alūksnē u.c. Arī viņu raksti tika ieteikti daudzām avīzēm.

Ar institūta atbalstu par šausmīgu antisemītiska naida izplatītāju kļuva Daugavpils "Daugavas Vēstnesis", ko izplatīja visā Latgalē un Sēlijā, Attiecīgo rakstu sēriju 1. oktobrī ievadīja Ā. Šildes apcere "Citā virzienā", kas bija veltīta neatkarīgās Latvijas valsts tolerancei pret ebreju pilsoņiem. Pēc Ā. Šildes teiktā, kā parlamentārajā republikā, tā K. Ulmaņa varas gados ebreji bijuši ne tikai saimnieciskās dzīves noteicēji, bet "tiklab mūsu kultūras dzīves un politikas iedvesmotāji". Tam esot bijušas ļoti negatīvas sekas. Raksts bija ļoti muļķīgs, tas gaudās pat par izcilu ebreju mākslinieku - diriģenta Leo Bleha, vijolnieces brīnumbērna Sāras Rasinās u.c. - darbību. Iznāk, ka tieši ebreji veicinājuši Latvijas, īpaši Latgales augšupeju 30. gados. Bet autors prasīja norēķināšanos un izrēķināšanos atbilstoši nacionālsociālisma mācībai. 2. oktobrī tēmu turpi­nāja Aiberts Zembergs rakstā "Pa jauno ceļu", asi kritizējot K. Ulmaņa tēzi par vienoto Latvijas tautu, kurā ietilpināti arī ebreju pilsoņi, un par ārpolitisko orientāciju uz "žīdisko Angliju" [kuras karaflote palīdzēja sagraut Bermontu. -L D.] u.tml. A. Vilde rakstā "Žīdu virskundzība Anglijā" centās pierādīt, ka Londonā valdīja un valda "žīdu kapitāls", kas esot naidīgs Latvijai un latvie­šiem. Ulmanieši tam kalpojuši. Tā pērkonkrustieši norēķinās ar Kārli Ulmani, kurš tobrīd, atrazdamies staļinisma gūstā, smagi slims vadīja sava mūža pē­dējās dienas.

Teodors Zeltiņš, rakstnieks ar talanta iezīmēm, ievazāja avīzē un dzīvē daudzus rasistiskus, antiebrejiskus rakstus par "žīdu lomu āriešu ģimeņu neauglības iedibināšanā" ("žīdu medicīna") un centās pierādīt, ka latvieši no seniem laikiem nīduši ebrejus, ko it kā pierādot dainas un latviešu literatūra. Taču viņš varēja minēt tikai divus trīs faktus no četru gadu simteņu latviešu un ebreju kopdzīves vēstures. Kas padarīja T. Zeltiņu par tik fanātisku anti­semītu? Konkrētu politisku motīvu atrast nevar. Var būt, ka tāds bija radies sadzīvē? T. Zeltiņa autobiogrāfiskajā romānā "Vētras vanags" ir sižets par krodzinieka ebreja Fogelsona konfliktu ar pozitīvo varoni (acīmredzot pats T. Zeltiņš), kurš bijis parādā par lielā daudzumā izdzertu degvīnu, arī citiem "varoņiem" Fogelsona parādu saraksts pastāvīgi minis uz papēžiem." Tādā situācijā varēja nonākt ne viens vien radikālais korporelis. Mu varēja, norē­ķināties... Minētie T. Zeltiņa u.c. "Daugavas Vēstneša" autoru raksti publicēti tieši pirms 3000 ebreju nogalināšanas Daugavpils Mežciemā 1941. gada 8.-10. novembri.

Viens no aktīvākajiem antisemītiskiem autoriem bija perkonkrustietis Viktors Šteinbergs, savas organizācijas slavētājs un 15. maija valsts pēlējs. Tā 5. augustā "Tālavietī" viņa rakstā "Latvieši" nosodīta K. Ulmaņa valdības tieksme "samieri­nāt latvieti ar žīdu". Tas nekad nebūšot iespējams. K. Ulmanis*gan esot dekla­rējis latvisku Latviju, bet tā neesot bijusi no ebrejiem atbrīvota latviešu Latvija, kur kungs un saimnieks būtu tikai latvietis. Un tā viņš rakstīja dienās, kad visas varas funkcijas Latvijā pārņēma 0. Drekslera nacistiskā vāciskā administrācija -25 tūkstoši no Vācijas iesūtītu ierēdņu, no kuriem 96% neprata latviski, un Rīgas galvenās ielas pārdēvēja vācu nacistu darboņu vārdos.

Vēstures skatījumā drausmīgs necilvēks un melis bija Raimunds Čaks. īpaši nikni viņš sunīja neatkarīgās Latvijas "prožīdisko ārpolitiku", apgalvoja, ka K. Ul­manis 1939. gadā noraidījis Ā. Hitlera pastiepto "draudzīgo roku" un viņa uzdevumā V. Munters Kremlī esot "pārdevis Latviju un latviešus žīdiskajiem boļševikiem". Tātad, pēc R. Čaka domām, iznāk, ka nekāda PSRS agresija nav bijusi, Latvija labprātīgi atdevusies Staļinam. (Par Ribenlropa-Molotova slepeno līgumu R. Čaks, protams, nebija informēts, tāpat kā citi Pērkonkrusta darboņi). Antisemītisma institūta propagandistu īstā stāja visatklatak izpaudās 1941. ga­da nogalē, kad 30. novembri - 8. decembrī F. Jekelna vadībā notika milzīga masu nogalināšanas akcija Rumbulā, kas dzīvību atņēma 25 tūkstošiem ebreju.

Kā vācu nacistu un V. Arāja šāvēju vienības, tā pērkonkrustiešu rakstītāji jeb spalvaskātu slepkavas nešķiroja ebrejus lojālos un nelojālos, kreisos un labējos, komunistos un antikomunistos. Nesaudzēja nevienu. Tā bija iepriekš paredzēts. Nošāva arī ebrejus Latvijas 1918.-1920. gada brīvības cīņu dalībniekus, Lāč­plēša Kara un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalierus, izcilus zinātniekus, māksliniekus, ārstus, kuri bija kalpojuši Latvijai, vairojuši tās godu un slavu. Nošāva 21 gadu veco vijolnieci Saru Rasinu, kura pirms kara Briselē konkursā bija guvusi uzva­rētājas laurus un saņēmusi Latvijas valdības prēmiju. Nošāva Latvijas konser­vatorijas profesoru Ādolfu Mecu, Jāzepa Vītola skolnieku un daudzu Latvijas mūziķu - T. Vēja, A. Arnīša, A. Madreviča, A. Kļaviņa, V. Ruševiča un citu -izskolotāju. NogalirTāja tikai tādēļ, ka Rasina un Mecs bija ebreju tautībai pie­derīgi, un to pēc nacistu un pērkonkrustiešu kritērija noteica viens faktors -ebrejiskās asinis. Tas notika 20. gadsimtā Eiropā.

Antisemītisma institūta attieksmi pret Rumbulas masu slepkavībām pauda tā direktors J. Martinsons. 1941. gada 1. decembrī savā rakstā "Cīņa pret žīdismu" viņš uzsvēra, ka šis "ienaidnieks jāsatriec un jāiznīcina". 17. decembra "Tēvijas" ievadrakstā "Atbrīvosimies no žīdiem" viņš paskaidroja, ka, tikai pilnīgi atbrīvo­jušies no ebreju klātbūtnes, latvieši varēšot "kopt savu ārisko kultūru un sasniegt īstu, pilnīgu labklājību .."

Apmēram tādā pašā garā bija uzrakstīts arī Ā. Šildes pārskats "Zemgales gada grāmatā 1942. gadam", ko izdeva Jelgavā 1941. gada beigās.

Vai šie drausmīgie publicējumi tiešām pauda autoru iekšējo pārliecību? Ne J. Martinsons, ne Ā. Šilde, ne R. Čaks nekad nav publiski nožēlojuši 1941. gadā rakstītās rindas, arī kā latviešu trimdas cienījami ļaudis dzīvojot brīvās, demo­krātiskās pasaules sabiedrībā ASV un Vācijas Federatīvajā Republikā.

Par vienu var nešaubīties. 1941. gadā viņi un viņu kolēģi bija pilnīgi pārlieci­nāti par Lieivācijas uzvaru. Viņiem bija pārliecība par savu nesodāmību. Arī šo savu kļūdu viņi atklāti neatzina. Domāju, ka minēto personu nostājai 1941. gadā bija divi galvenie motīvi: vēlēšanās līdz pēdējai anīisemītiskai konsekvencei parā­dīt savu uzticību "uzvarētājiem", atbalstot nacistu ieplānoto un ierosināto ebreju iznīcināšanas kampaņu, un bažas, ka Latvijas iedzīvotāju vairākums nosodīs ebreju masveida nogalināšanu vai pat mēģinās tiem palīdzēt. Uz to norāda ne viens vien antisemītisko avīžu raksts, kas kaunināja, brīdināja un draudēja latviešiem, kuri solidarizējās ar ebrejiem viņiem grūtajā, smagajā laikā. īpaši uzbrukts kristīgo draudžu mācītājiem, kuri kristī ebrejus un dod tiem latviskus uzvārdus, kā arī daudzām sievietēm, kuras pieņem ebreju bērnus savā audzināšanā, lai tā tos glābtu no nāves. "Zemgales" 1941. gada 7. novembra numurā minētas bērnu glābējas Agate Tomane, Paulīna Silava, Anna Goranereka, Marija Umbraško, Tekla Šuļska, Olga Jurēviča, Marija Vaisla. Viņas esot sauktas "bargas tiesas priekšā", bet bērni nosūtīti uz nometnēm. Ko tas nozīmēja, zinām... Šodien ir apzināts ap 400 Latvijas iedzīvotāju ģimeņu, kas, riskējot ar savu dzīvību, glāba vai centās glābt savus ebreju līdzcilvēkus. Glābēju skaits neapšaubāmi bija lielāks, jo dau­dzi bija aizgājuši viņsaulē pirms glābēju apzināšanas darba veikšanas 20. gs. 90. gados. Arī izglābto ebreju skaits varbūt ir lielāks nekā 400 personu, par kurām savāktas ziņas.

Latvijas un visas pasaules vēsturē iegājis 55 cilvēku izglābēja Žaņa Lipkes (1900-1987) cildenais vārds, kas iekalts Jeruzalemē lielāko glābēju sarakstā. Tagad zināms aizputnieku Elzas Puķes, Žaņa Pūķa, Gerharda Šustera un viņu tuvinieku varoņdarbs. Par to nacisti viņus bargi sodīja. No sešiem apcietināta­jiem dzīvē atgriezās tikai Elza Puķe. Liepājā, Tirgoņu ielas 14 nama centrāl­apkures pagrabā, 11 izbēgušos ebrejus glāba, līdz kara beigām slēpa matrozis Roberts Sedulis un viņa sieva Johanna. Vairākus ebrejus izglāba liepājnieks Arnolds Gludausis, kurš nacistu okupācijas laikā bija cietumsargs. Ne katrs, kurš kalpoja tālaika varai, bija necilvēks. Septiņus Rīgas ebrejus centās izglābt Anna Pole. Tikai 1944. gada augustā nacistu kalpiem izdevās atrast slēpni, sodīt glābējus un tos, kas tika glābti. Pie nama Rīgā, Peldu ielā 15, uzstādīta goda plāksne varoņiem. Elvīra Rone Rīgā, Tērbatas ielā 56, paslēpa un izglāba asto­ņus ebrejus, Artūrs Motmillers - sešus. Andrejs Graubiņš Rīga, Avotu ielā 75, centās glābt piecus ebrejus, bet policija viņus atrada. Graubiņš gāja bojā Dahavas koncentrācijas nometnē Vācijā.

2000. gada jūnijā pieci ebreju glābēji - Bruno Rozentāls, Jadviga Arcehovska, Olga Krūzmane, Juris Bērziņš un Ilga Krūmiņa tika apbalvoti ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Apgalvo, ka Latvijā šāvēju esot bijis vairāk nekā glābēju. Diemžēl. Bija samērā daudz antisemītisma vājprāta galīgi apdullinātu necilvēku. Rakstnieka Miervalda Birzes vārdiem runājot, okupantu veicinātā antisemītisma propaganda uzkurināja ksenofobiskās kaislības un radīja tādu priekšstatu, ka gan "Latvijas, gan no Eiropas atvesto ebreju slepkavošana dažam šķita pat it kā daļēji taisnīga, lai arī pārspī­lēta atmaksa". M. Birze liecināja: "No manas [ģimnāzijas] klases nošāva 5 ebreju meitenes, un šāva tie puiši, kuri nāca uz ģimnāzijas ballēm."

Starp šāvējiem bija arī ne mazums robustu un brutālu tipu, kurus nekādas idejas neietekmēja. Viņus reibināja nacistu varas dotā iespēja izpaust savu brutali­tāti pret viņiem psiholoģiski nepieņemamu cilvēku - semītu. Bija arī tādi, kuri nevelējas šaut, bet baidījās nepildīt pavēli. Darbs SD komanda visādi citādi vi­ņiem bija pieņemams un ērts, Tie bija viegla darba meklētāji, kādi ir un būs visos laikos. Nacisma kalpu vidū tādu bija daudz. Dažs pat lielījās ar savu stāvokli. Smagās un mokošās paģiras nāca vēlāk.

Viena no nepatīkamākajām parādībām holokausta laikā bija latviešu inteli­ģences nelielas, bet ievērojamas daļas konformistiskā attieksme pret nacistisko antisemītismu. Šo noskaņojumu spilgti atainojusi Zenta Mauriņa savā apcerē "Dzelzs aizbīdņi lūst". Viņas paziņa kāds filozofijas maģistrs, I. Kanta cienītājs (rakstniece viņu nosacīti dēvē par Gaili), nosodījis viņas līdzjūtību pret ebrejiem. "Nevaru īsti saprast, kādēļ jūs uztraucaties par žīdu apšaušanu." - ".. Kants nekur nesaka, ka žīdi būtu saudzējami." - "Kaitēkļi jāiznīcina, žīdi ir kaitēkļi, ergo..." Gailis pats smējies par labi izdevušos joku... Izcilā domātāja Z. Mauriņa atzīmē: "Baigs stulbunis seko kara pēdās. Vai viņu smadzeņu priekšā bija aizbī­dīts dēlis?" No savas puses varu piebilst: šīs inteliģences "ekstrēmās" daļas domāšanu noteica arī kļūdaina pasaules uztveres un dzīves filozofijas izpratne, stagnanta metafizika, kas radīja stereotipus par citādo, plurālo. Viņi domāja neambivalenti, meklēja cēloņus mītiskos spriedumos un aizspriedumos. Un vēl vēlējās mācīt citus, mācīt visu nāciju.

Daudzi Latvijas iedzīvotāji bez kādas filozofijas tobrīd pieņēma pakļaušanos nacistu varai kā neizbēgamam un latviešiem mazākam ļaunumam. Tādu tipu zīmējis rakstnieks Ēvalds Vilks savā stāstā "Pusnakts stundā". Saimnieks Oskars Krūklis 1941. gada rudenī aizved savu ganuzēnu ebreju Haimu Cimbalu, kura vecāki jau nošauti, bet paspējuši atdot zēnu ganos, tā cerot viņu izglābt, - uz Valku, uz nošaušanu. Tā pavēlējis pagasta vecākais Spalis. Saimniece iedod zēnam līdzi ceļa maizi un raud. Pavēle jāpilda.

Izrādījās, ka nacisms ir ne mazāks ļaunums kā boļševisms. No Otrā pasaules kara turpmākās gaitas skatoties, tas bija vēl lielāks ļaunums. Daļēji tādēļ, ka tam izdevās savos noziegumos ieraut nelielu latviešu tautas slāni, kas kalpoja Ā. Hit­lera trakajai antisemītisma iedomai. Vai te vainojama arī 1941. gada deportācija? Vainojams bija šīs noziedzīgās deportācijas nacistiskais atspoguļojums, vainas uzvelšana ebrejiem. Taču notikušās traģēdijas galvenais pirmcēlonis bija cits: Latvija Molotova-Ribentropa pakta realizācijas gaitā zaudēja neatkarību un neva­rēja aizstāvēt savus pilsoņus - ne latviešus, ne ebrejus. Tie nonāca totalitāro okupantu terora varā.

Kā aculiecinieks un vēstures pētnieks varu apliecināt: antisemītiskās pro­pagandas histērija 1941. gadā neietekmēja latviešu tautas lielāko daļu. Tā to noraidīja. Vieni - klusuciešot, baidoties, citi - cenšoties pretdarboties nacismam un kolaborantiem. Ļoti plaša bija pasīvā pretdarbība. Par iedzīvotāju negatīvo noskaņojumu pret ebreju iznīcināšanu liecina arī nacistu okupācijas darboņu dokumenti un atmiņas. Rīgas apgabala komisārs H. Vitroks savās atmiņās stāsta, ka Rīgas iedzīvotāju vairākums bija sašutis par ebreju nogalināšanu, nosodīja to, dēvēja par bezdievīgu noziegumu. Liepājas apgabala komisārs V. Alnors 1942. gada sākumā ziņojumā ģene-rālkomisāram 0. Dreksleram atzina, ka ebreju nošaušana Kurzemē izraisījusi iedzīvotājos lielu uztraukumu un vācu autoritāte ievērojami cietusi. Vācu SS un policijas priekšnieks Liepājā 1942, gada 3. janvārī ziņoja savam priekšnie­kam Rīgā, ka Liepājas iedzīvotāji ļoti nožēlo ebreju izzušanu un tikai gaužām retas balsis pozitīvi novērtē notikušo. Daudzi uzskatot, ka ebreji nošauti, lai vācu rokās būtu kompromitējoši materiāli par latviešu šucmaņu vienību. Dienās pēc ebreju iznīcināšanas latviešu sabiedrībā valdīja drūma un vienlaikus ārkārtīgi satraukta gaisotne. Daudzi secināja, ka nacistiskās varas nežēlība nenovēršami skars arvien vairāk latviešu.

Šīs prognozes piepildījās. Nacistu okupācijas gados iznīcināja ap 18 tūk­stošiem latviešu, ap 2 tūkstošiem čigānu. Ap 7 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju tika ievietots koncentrācijas nometnēs. Piespiedu kārtā darbos uz Vāciju aiz­veda apmēram 35 tūkstošus. Ap 8% Latvijas iedzīvotāju piespiedu kārtā mobili­zēja Vācijas armijā. Ap 50 tūkstošiem krita kaujas laukos. Tātad ebreju iznīcināšana jeb holokausta sadaļa Latvijā bija pirmais posms "brīvās telpas" radīšanā nacistu ieplānotai zemes kolonizācijai. 1942. gadā sagatavotā slepenā "Ostlandes telpas izkārtošanas skicē" tika paredzēta 164 tūkstošu vāciešu ieceļošana 25 gadu laikā, bet vēlāk - visas Latvijas pārvācošana.

Odiozais policijas ģenerālis un SS obergrupenfīrers F. Jekelns esot iztei­cies - ne jau tādēļ mēs karojam un darām "citus darbus", lai šo zemi atstātu latviešiem.

Том 6. Депортация 14 июня 1941 г. – преступление против человечества.

Материалы международной конференции, 12-13 июня 2001 г., Рига 2007 г.

SATURS

Priekšvārds 11

Latvijas Republikas Valsts prezidentes Vairas Vlķes-Freibergas uzruna 15

Pirmā plenārsēde

1941. GADA 14. JŪNIJA DEPORTĀCIJA - NOZIEGUMS PRET CILVĒCI

Jānis Riekstiņš

1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā 21

Arvīds Anušausks

Deportācijas - noziegums pret cilvēci. Salīdzināmā analīze 35

Indulis Zālīte, Sindija Eglīte

1941. gada 14. jūnija deportācijas struktūranalīze 40

Natālija Ļebedeva

Polijas un Baltijas iedzīvotāju deportācija uz PSRS 1939.-1941. gadā:

kopīgais un atšķirīgais 51

Pāvels Poļans

1941. gada 14. jūnija deportācija padomju deportāciju politikas kontekstā ... 72

Zinaīda Sitņika

Deportāciju drāma Besarābijā: terora mašīnas mehānisms 74

Stīvens Springfīlds

1941. gada deportācija un tās ietekme uz Latvijas ebreju kopienu 77

Otrā plenārsēde

1941. GADA 14. JŪNIJA DEPORTĀCIJA STARPTAUTISKĀ UN TIESISKĀ SKATĪJUMĀ

Andrejs Lepse

1941. gada 14. jūnija deportācijas starptautiski tiesiskie aspekti 89

Roberts G. Vaits

Amerikas Savienotās Valstis un padomju okupācija Latvijā.

1940.-1941. gads 103

Kaiju Metiks

Kompensācija par okupantu noziegumiem 122

Linards Muciņš

Represēto personu tiesiskā reabilitācija Latvijā pēc 1990. gada:

tās rezultāti un perspektīva 128

Alfrēds Erihs Senns

Padomju vara Lietuvā. 1940.-1941. gads 135

Inga Petravičute

Padomju represīvās struktūras un kolaboracionisms Lietuvā

1940.-1941. gadā 140

Anatolijs Rusnačenko

Deportācijas no Rietumukrainas 1939.-1941. gadā 149

Kārlis Kangeris

Padomju okupācija un 14. jūnija deportācija nākamās okupācijas

varas - nacionālsociālistiskās Vācijas propagandā Latvijā

(1941.-1942. gads) 154

Dovs Levins

Latvijas ebreju deportācija uz PSRS attāliem apgabaliem

1941. gada jūnijā 175

Treša plenārsēde

1941. GADA 14. JŪNIJA DEPORTĀCIJAS SOCIĀLIE, ETNISKIE,

TERITORIĀLIE ASPEKTI UN DEMOGRĀFISKĀS SEKAS

Ainārs Lerhis

Latvijas Republikas ārlietu darbinieku likteņi

padomju nometnēs 191

Arturs Žvinklis

Padomju varas represijas pret Latvijas Republikas parlamentāriešiem

1940.-1941. gadā 201

Ēriks Jēkabsons

1941. gada 14. jūnijs Sarkanās armijas 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā ... 224

Irēne Šneidere

1941. gada 22. jūnijā-4, jūlijā arestētie Latgales civiliedzīvotāji

un viņu liktenis 236

Uldis Lasmanis

1941. gada represijas Jēkabpils apriņķī 261

Dzintars Ērglis

1941. gada 14. jūnijs Ventspils apriņķa Dundagas pagastā 269

Iveta Šķiņķe

1941. gada 14. jūnija deportācijā arestētās un izsūtītās sievietes:

Ieskats problēmā 331

Pēteris Šķiņķis

Deportāciju ietekme uz Latvijas lauku sabiedrības attīstību 343

Pēteris Zvidriņš, Edvīns Vitoliņš

1941. gada 14. jūnija deportācijas tiešās un netiešās

demogrāfiskās sekas 359

Ceturtā plenārsēde

1941. GADA 14. JŪNIJA DEPORTĀCIJAS AVOTPĒTNIECISKĀS PROBLĒMAS

Elmārs Pelkaus

1941. gada 14. jūnija deportācijas atspoguļojums Latvijas

Komunistiskās partijas dokumentos 367

Ainārs Bambals

1941. gada 14. jūnijā izsūtīto Latvijas iedzīvotāju arhīva lietu

dokumenti kā vēstures avots 373

Elga Zālīte

Dēmonizācijas un deportācijas: propagandas kari Latvijā

1941. gadā 384

Naums Lifšics

1941. gada 14. jūnija deportācija-padomju holokausts Latvijā 406

SECINĀJUMI UN REZOLŪCIJA 411

Jānis Riekstiņš

1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā

(фрагмент)

Saskaņā ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrētu 1940. gada 16. no­vembrī Latvijas teritorijā stājās spēkā KPFSR likumdošanas akti, to skaitā arī Kriminālkodekss. Šis dokuments padomju represīvajām iestādēm deva tiesības pēc padomju likumiem sodīt Latvijas pilsoņus arī par viņu darbību līdz 1940. gada 17. jūnijam.

Izmantojot Latvijas Kara ministrijas, Aizsargu organizācijas, dažādu iestāžu, politisko partiju un organizāciju arhīvu materiālus, kā arī uzņēmumu, namu, lauku saimniecību nacionalizācijas dokumentus, PSRS pasu izsniegšanas kampaņā iegū­tos datus, slepeno aģentu ziņojumus, kā arī Latvijas Republikas preses izdevumus, statistikas un citus izziņu krājumus, LPSR VDTK darbinieki bija reģistrējuši dau­dzus tūkstošus sociāli bīstamu elementu. Līdz ar to viņu liktenis bija izlemts.

Par vienu no būtiskākajiem PSRS represīvo iestāžu dokumentiem, kas attiecas uz 1941. gada 14. jūnija deportācijas sagatavošanu, var uzskatīt PSRS valsts drošības tautas komisāra V. Merkulova 1941. gada 16. maijā VK(b)P CK iesniegto PSRS VDTK sagatavoto VK(b)P CK un PSRS Tautas Komisāru Padomes lēmuma projektu "Par pasākumiem Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR attīrīšanai no pretpadomju, kriminālajiem un sociāli bīstamiem elementiem".

Tajā teikts: "Sakarā ar to, ka Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR ir ievērojams skaits dažādu konīrrevolucionāro nacionālistisko partiju bijušo biedru, bijušo poli­cistu, žandarmu, muižnieku, fabrikantu, Lietuvas, Latvijas un Igaunijas bijušā valsts aparāta augsto ierēdņu un citu personu, kuras veic graujošu pretpadomju darbību un kuras spiegošanas nolūkos izmanto ārvalstu izlūkdienesti, VK(b)P CK un PSRS TKP nolemj:

1. Atļaut Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR Valsts drošības tautas komisariā­tam un Iekšlietu tautas komisariātam, konfiscējot īpašumu, arestēt un izsūtīt uz nometnēm ar termiņu no pieciem līdz astoņiem gadiem un pēc soda izciešanas nometnēs izsūtīt nometinājumā uz PSRS attālām vietām uz 20 gadiem šādas personas:

a) aktīvos kontrrevolucionāro partiju biedrus un pretpadomju nacionālistisko baltgvardu organizāciju dalībniekus;

bijušos apsargus, žandarmus, bijušos vadošos policistus un cietumu darbi­
niekus, kā arī ierindas policistus un cietumu darbiniekus, par kuriem ir kom­
promitējoši materiāli;

bijušos lielos muižniekus, fabrikantus un bijušā Lietuvas, Latvijas un Igaunijas
valsts aparāta augstos ierēdņus;

d) bijušos Polijas, Lietuvas, Latvijas, Igaunijas armijas un baltās armijas
virsniekus, par kuriem ir kompromitējoši materiāli;

e) kriminālelemenīus, kuri turpina noziedzīgu darbību.

2. Atļaut Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR Valsts drošības tautas komi­
sariātiem un Iekšlietu tautas komisariātiem arestēt un nosūtīt trimdas nome-
tinājumā PSRS attālos rajonos uz 20 gadiem, ar mantas konfiskāciju šādas
personas:

1. punktā (a, b, c, d) minēto personu ģimenes locekļus, kuri dzīvo kopā ar
viņiem vai kuri aresta "brīdī atrodas viņu apgādībā;

kontrrevolucionāro nacionālistisko organizāciju dalībnieku ģimenes, kuru
[ģimeņu] galvas3 ir pārgājuši nelegālā stāvoklī vai slēpjas no varas iestādēm;

kontrrevolucionāro nacionālistisko organizāciju dalībnieku ģimenes locek­
ļus, kuru [ģimeņu] galvas ir notiesāti ar augstāko soda mēru;

personas, kuras repatriācijas kārtībā ir ieradušās no Vācijas, kā arī vācie­
šus, kuri ir pierakstījušies repatriācijai uz Vāciju, bet atteikušies izbraukt un par
kuriem ir materiāli par viņu pretpadomju darbību un aizdomīgiem sakariem ar
ārvalstu izlūkdienestiem.

Atļaut Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR Iekšlietu tautas komisariātam izsūtīt
administratīvā kārtībā uz Kazahijas ziemeļu rajoniem, ar termiņu uz pieciem ga­
diem prostitūtas, kuras agrāk reģistrētas bijušās Lietuvas, Latvijas un Igaunijas
policijas iestādēs un kuras turpina nodarboties ar prostitūciju.

Arestējamo un izsūtāmo personu lietu izskatīšanu saskaņā ar šo lēmumu
uzdot PSRS iekšlietu tautas komisāra Sevišķajai apspriedei.

Uzdot PSRS Valsts drošības īautas komisariātam un Iekšlietu tautas komi­
sariātam sagatavot speciālu instrukciju par šajā lēmumā minēto personu arestu un
trimdu, kurā paredzēt:

speciālas nometnes organizēšanu, uz kuru nekavējoties pēc aresta no
Lietuvas, Latvijas un Igaunijas tiks nosūtītas šā lēmuma 1. punktā minētās personas;

Sevišķās apspriedes lēmumu noformēšanu izdarīt pēc arestēto koncen­
trēšanas iepriekšminētajā nometnē;

personas, kuras minētas šā lēmuma 2. punktā, pēc aresta nekavējoties nosūtīt
uz nometinājuma vietu, viņu lietas vēlāk noformējot PSRS Iekšlietu tautas komi­
sariāta Sevišķajā apspriedē; d) par nometinajuma vietām noteikt Omskas un Novosibirskas apgabalu, Krasnojarskas novadu, Kazahijas PSR Aktjubinskas, Pavlodaras, Ziemeļkazahijas un Kustanajas apgabalu.

Uzdot Lietuvas, Latvijas un Igaunijas K(b)P CK un TKP pārņemt no PSRS
Iekšlietu tautas komisariāta un Valsts drošības tautas komisariāta šajā lēmumā
norādīto pasākumu vadību.

Uzdot Lietuvas, Latvijas un Igaunijas K(b)P CK un Lietuvas, Latvijas un
Igaunijas PSR TKP izstrādāt un nekavējoties īstenot pasākumus, lai nostipri­
nātu zemākstāvošās partijas un padomju iestādes, kardināli uzlabotu partijas un
padomju darbu.

Uzdot PSRS Iekšlietu tautas komisariātam un Valsts drošības tautas komi­
sariātam sniegt palīdzību Lietuvas, Latvijas un Igaunijas Iekšlietu tautas komisariāta
un Valsts drošības tautas komisariāta iestādēm, lai veiktu šajā lēmumā norādītos
pasākumus. Šajā nolūkā:

komandēt uz Lietuvu, Latviju un Igauniju PSRS valsts drošības tautas
komisāru biedru Merkulovu, PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieku biedru Serovu
un PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieku biedru Abakumovu;

komandēt 208 lietuviešu, latviešu un igauņu tautības PSRS Valsts drošības
tautas komisariāta Augstākās skolas kursantus, lai viņus izmantotu operācijā un
izmeklēšanā;

uz laiku - operācijas sagatavošanas un veikšanas periodā noteikt uz
Lietuvas un Baltkrievijas robežas aizsprosta zonu, nokomplektējot to ar 400 ro­
bežsargiem.

8. Arestēšanas un izsūtīšanas operāciju Lietuvā, Latvijā un Igaunijā pabeigt triju dienu laikā."

PSRS iekšlietu tautas komisārs L. Berija un PSRS valsts drošības tautas komisārs V. Merkulovs 1941. gada 16. maijā šo dokumentu nosūtīja J. Staļinam, taču arhīvos ziņas par to, ka Staļins lēmuma projektu būtu parakstījis un tam piešķirts lēmuma statuss, nav atrodamas.

Bet dokumenti apliecina, ka deportācijas sagatavošana un īstenošana notikusi tieši pēc šajā lēmuma projektā noteiktajiem uzdevumiem un norādījumiem.

Šajā laikā tika sagatavota arī PSRS leTK direktīva "Par sociāli svešu elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Mol-dāvijas".

Deportācijas kārtību noteica PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieka I. Serova "Instrukcija par operācijas veikšanas kārtību, lai no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas izsūtītu pretpadomju elementus". Tā bija Serova "poļu operācijas" instrukcijas uzlabotais variants.

PSRS VDTK 3. pārvaldes 4. daļas 3. nodaļas priekšnieka valsts drošības leit­nanta Rudakova izziņā par Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR Valsts drošības tautas komisariāta uzskaitītajiem pretpadomju un sociāli bīstamajiem elementiem norādīts, ka līdz 1941. gada 26. maijam Latvijā uzskaitīts 15 000 šādu personu.7

Visintensīvāk deportācijas akcijas sagatavošana notika 1941. gada jūnija sākumā.

1941. gada 7. jūnijā PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieks S. Kruglovs slepenā vēstulē PSRS veselības aizsardzības tautas komisāram Miterevam paziņoja: "Saskaņā ar valdības lēmumu tuvākajā laikā no Lietuvas, Latvijas, Igaunijas un Moldāvijas sāksies specnometināto ešelonu nosūtīšana."

Kruglovs prasīja, lai Miterevs dotu rīkojumu minēto republiku veselības aiz­sardzības tautas komisariātiem par medicīniskā personāla piešķiršanu ešelonu apkalpošanai.

Tajā pašā dienā - 7. jūnijā PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieks V. Černi-šovs paziņoja leTK Krasnojarskas novada pārvaldei, ka 15. jūnijā uz Krasnojar-skas novadu tikšot nosūtīti 6850 specnometinātie no Latvijas.

.1941. gada 11. jūnijā PSRS leTK Nometņu galvenās pārvaldes (Gulags) Darba nometinājumu un specnomeīinājumu daļas priekšnieks Konradovs, PSRS leTK Centrālās finanšu un plānu daļas priekšnieka vietnieks Volubujevs un PSRS VDTK Administratīvās un finanšu daļas Finanšu nodaļas priekšnieks Gorjacevs parakstīja "Izdevumu tāmi 85 000 cilvēku pārvietošanai no Baltijas un Moidāvijas teritorijas".

1941. gada 14. jūnija deportācijas realizēšanai bija paredzēts 18 miljonu 500 000 rubļu.

Laikus tika sagatavota izziņa par izsūtīto ešelonu maršrutiem, numuriem, no kurām stacijām tie dosies ceļā.

1941. gada 14. jūnijā, t.L, dienā, kad akcija jau notika pilnā sparā, PSRS iekšlietu tautas komisārs L. Berija parakstīja Gulaga priekšnieka V. IMasedkina sagatavoto "No Lietuvas, Latvijas, Igaunijas un Moldāvijas izsūtāmo speckontingentu pārsūtīšanas, izvietošanas un darbā iekārtošanas pasākumu plānu", 11 kurš patiesībā ir 14. jūnija deportācijas detalizēts scenārijs un galvenais dokuments, uz kura pamata tā tika veikta.

Savukārt LK(b)P CK un LPSR Tautas Komisāru Padome sagatavoja dažādas instrukcijas par izsūtāmo īpašuma uzskaiti un realizāciju. Saskaņā ar tām visas vēr­tīgākās mantas bija paredzētas "izņemšanai nacionalizācijas veidā", kas arī tika izda­rīts, taču nekādu oficiālu lēmumu par mantas konfiskāciju 1941. gadā nepieņēma.

1941. gada jūnija sākumā LPSR VDTK centrālo iestāžu, pilsētu un apriņķu daļu darbinieki, kā arī Baltijas sevišķā kara apgabala štāba 3. daļas darbinieki sagatavoja arestam un izsūtīšanai paredzēto pilsoņu uzskaites lietas. Arestam paredzētajām personām galvenais apsūdzības dokuments bija VDTK apriņķu un pilsētu daļu darbinieku sagatavota un šī komisariāta vadošo darbinieku - komisāra S. Šustina, viņa vietnieku J. Ciņa un A. Brezgina, kā arī citu apstiprinātā "Izziņa par kom­promitējošiem materiāliem un dokumentiem, kas to apstiprina". Ar to bija domāta piedalīšanās Krievijas Pilsoņu karā padomju varas pretinieku pusē, dienests Latvijas armijā, atrašanās dažādos valsts amatos, dažādās partijās un organizācijās, mantiskais stāvoklis. Īpaša uzmanība bija pievērsta aizsargu komandieriem. Bet ģimenes locekļu izsūtīšana tika pamatota ar ģimenes galvas arestu.

Latvijas Valsts arhīvā ir atrodami dažu apriņķu VDTK darbinieku sastādītie izsūtāmo personu saraksti, taču kopēju izsūtāmo sarakstu nav izdevies atrast. Iespējams, ka tāda nemaz nav bijis.

Deportācijai tika pakļauti kā latvieši, tā arī krievi, ebreji, vācieši un citu tautību Latvijas iedzīvotāji.

1941. gada jūnija sākumā visos Latvijas apriņķos un pilsētās deportācijas vadībai tika izveidoti t.s. operatīvie trijnieki, dažkārt piecnieki, kā arī VDTK operatīvās grupas, kuras kopā ar Sarkanās armijas karavīriem, milicijas darbiniekiem, strādnieku gvardiem un komunistu partijas un padomju aktīvistiem praktiski veica iedzīvotāju aizturēšanu un nogādāšanu līdz t.s. iekraušanas stacijām. Pēc tam operatīvās grupas vecākais LPSR VDTK apriņķa vai pilsētas daļas priekšniekam iesniedza ziņojumu, kurā norādīja izsūtīto cilvēku uzvārdu, kādas mantas viņiem atsavinātas un nogā­dātas VDTK daļā, kādas aprakstītas, vai bijuši kādi starpgadījumi utt.

Dažkārt norādīts, ka kāda izsūtāmā persona nav atrasta, ka kāds smagas slimības dēļ nav arestēts utt.

Izsūtīšanas laikā uz apriņķiem tika nosūtīti LPSR leTK, VDTK, LK(b)P CK un LPSR Tautas Komisāru Padomes pilnvarotie. Tā, piemēram, LK(b)P CK un LPSR TKP pilnvarotais Tukuma apriņķī J. Beloglazovs ,1941. gada 19. jūnija ziņojumā LK(b)P CK sekretāram J. Kainbērziņam par LK(b)P CK un LPSR Tautas Komisāru Padomes "speciālā uzdevuma izpildi Tukuma apriņķī" norādīja:

"Operācijas sagatavošanu, organizēšanu un veikšanu, operatīvā plāna sa­stādīšanu vadīja apriņķa piecnieks šādā sastāvā: Valsts drošības pārvaldes priekš­nieks b. Leimanis, LPSR Valsts drošības tautas komisariāta pilnvarotais b. Koltins, LPSR Iekšlietu tautas komisariāta pilnvarotais b. Vasenkovs, LK(b)P apriņķa ko­mitejas sekretārs b. A. Mazjēcis un LK(b)P CK un LPSR Tautas Komisāru Padomes pilnvarotais b. Beloglazovs.

Operatīvais piecnieks veica operāciju pēc iepriekš izstrādāta, stingri saskaņota un apriņķa apstākļiem piemērota plāna. Tika izveidotas operatīvas grupas 4-5 cil­vēku sastāvā, norīkoti un instruēti grupu vecākie, izsniegtas arestējamo [operatīvās] lietas un operatīvajām grupām doti papildu norādījumi par aresta īpatnībām katrā konkrētā gadījumā. Operāciju vienlaikus saka naktī no 1941. gada 13. uz 14. jūniju pulksten 12 gan pilsētā, gan apriņķa pagastos.

Ģimenes galvas: plānots arestēt izsūtīšanai 148 cilvēki,
arestēts izsūtīšanai 131 cilvēks,

Ģimenes locekļi: arestēti izsūtīšanai 318 cilvēki,

aizbēga un izvairījās no aresta 11 cilvēku,

aizbrauca uz Rīgu (nebija uz vietas) 4 cilvēki,

aizbrauca uz Jelgavu (nebija uz vietas) 1 cilvēks,

slims 1 cilvēks.

Visumā operācija tika pabeigta: pilsētā - 6 no rīta, bet apriņķa pagastos atsevišķos gadījumos tā ievilkās līdz pat 1941. gada 14. jūnija pulksten 6-8 vakarā. Ešelons (vagoni) ar arestētajiem tika aizturēts un stacijā Tukums II nostāvēja apmēram divas diennaktis."12

Savukārt LK(b)P Baugavpils pilsētas komitejas sekretārs Treimanis par deportā­cijas norisi rakstīja: "Izņemšanas darbā bija iesaistīti partijas, komjaunatnes un bez­partijiskais aktīvs, pavisam 204 cilvēki. Pati labākā VK(b)P biedru un kandidātu daļa, skaitā 32 cilvēki, bija nosūtīta darba veikšanai uz laukiem. Pilsētas aktīvs uz ap­spriedi tika sasaukts pulksten 19.00. Šajā apspriedē izskaidroja lēmumu par pilsētas attīrīšanu no konīrrevoiucionāriem elementiem un veikta rūpīga instruktāža par aktīvistu uzdevumiem šajā operācijā. Aktīvs paziņojumu par pilsētas attīrīšanu uzņē­ma ar lielu pacēlumu, un nebija neviena gadījuma, kad kāds būtu izrādījis gļēvulību vai centies kaut kāda objektīva iemesla dēļ nepiedalīties operācijā [..] Operācijas veikšanai pilsētā bija iedots 100 cilvēku - Ļeņingradas milicijas skolas kursantu." Jau deportācijas sākumā vīrieši tika nošķirti no ģimenēm - daudzi uz mūžu -un ieslodzīti atsevišķos vagonos.

Neviens no izsūtītajiem formāli tiesāts nebija.

PSRS valsts drošības tautas komisārs V. Merkulovs 1941. gada 17. jūnija ziņojumā nr. 2288/14 VK(b)P CK, PSRS Tautas Komisāru Padomei un PSRS leTK par "Pretpadomju, kriminālo un sociāli bīstamo elementu izņemšanas operācijas rezultātiem Lietuvā, Latvijā un Igaunijā" norāda, ka Latvijā arestēti 5625 cilvēki, izsūtīti 9546, bet pavisam represēta 15171 persona. To pašu apliecina PSRS VDK priekšsēdētājs V. Čebrikovs 1988. gada 23. augusta ziņojumā PSKP CK Politbiroja komisijai "Par četrdesmitajos un piecdesmitajos gados notikušo dažu pilsoņu kategoriju izsūtīšanu no PSRS rietumu rajoniem", minot, ka 1941. gadā no Latvijas izsūtīts 15 171 cilvēks.

Pēc Latvijas Valsts arhīva dokumentiem var secināt, ka 1941. gada 14. jūnija no Latvijas pavisam deportēti 15 424 cilvēki, no kuriem arestēti 5263, bet 10161 izsūtīts nometinājumā.

Latvijas Valsts arhīva atrodami arī materiāli par 711 personu paredzēto arestu vai administratīvo izsūtīšanu, bet ir zināms, ka tās vai nu nav deportētas, vai arī nav dokumentu, kas apstiprinātu arestu vai administratīvo izsūtīšanu.

1941. gada 14. jūnijā arestētos Latvijas pilsoņus nosūtīja uz Vjatkas, Noriļ-skas, Usoļjes, Ziemeļurālu un dažām citām labošanas darbu nometnēm.

1941. gada vasarā PSRS leTK Čkalovas, Staļingradas, Movosibirskas, Kirovas, Ziemeļkazahijas, Molotovas apgabala un Krasnojarskas novada pārvaldēs tika izveidotas LPSR leTK operatīvās izmeklēšanas grupas, kuru uzdevums bija LPSR VDTK arestēto un no Latvijas izsūtīto personu izmeklēšanas lietu pabeigšana.

Izsūtītajiem jau ieslodzījuma vietās uzrādīja lēmumu par drošības līdzekļa -aresta piemērošanu, uzsāka t.s. izmeklēšanu un pēc tās pabeigšanas uzrādīja apsūdzību - parasti par noziegumiem pēc KPFSR KK 58. panta. Galvenokārt tie bija t.s. kontrrevolucionārie noziegumi, kas izdarīti Latvijas brīvvalsts laikā, kā arī pretpadomju aģitācija pirmajā padomju okupācijas gadā.

Faktiski nekādi pierādījumi par apsūdzēto vainu netika atrasti. Nebija arī ne­kādas tiesas. Apsūdzības slēdzienos izmeklētāji un prokurori parasti ierosināja un pieprasīja augstāko sodu - nošaušanu vai brīvības atņemšanu uz laiku līdz 10 gadiem. Pēc tam lietu nosūtīja uz PSRS leTK Sevišķo apspriedi, kur lietas izskatīja bez apsūdzētā klātbūtnes pēc iepriekš iesniegtiem sarakstiem. Dažkārt tās izskatīja arī apgabaltiesa.

Daudzi ieslodzītie, kuriem bija piespriests augstākais sods - nošaušana, smagā darba, slimību un necilvēcisko dzīves apstākļu dēļ mira jau pirms nāves soda izpildīšanas.

Pēc Latvijas Valsts arhīva ziņām, no 1941. gada 14. jūnijā arestētajām 5263 personām, 700 nošāva, bet ieslodzījuma vjetā nomira 3441 cilvēks. Tātad izdzīvoja apmēram tikai viena piektā daļa.

Saskaņā ar PSRS represīvo iestāžu direktīvu neārstējami slimos 1942.-1944. ga­dā no ieslodzījuma vietām atbrīvoja un izsūtīja nometinājumā.

1948. gadā PSRS leM sāka ierīkot arī sevišķās nometnes ar daudz bargāku režīmu un daudz smagākiem dzīves un darba apstākļiem. Uz tām nosūtīja daudzus 1941. gada 14. jūnijā arestētos.

Saskaņā ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1948. gada 21. februāra dekrētu par represiju pastiprināšanu daudzi no ieslodzījuma vietām atbrīvotie tika arestēti no jauna un izsūtīti nometinājumā. Parasti 1941. gada 14. jūnijā arestētajām personām pēc soda izciešanas neļāva Latvijā atgriezties, bet vai nu izsūtīja nome­tinājumā uz attāliem PSRS rajoniem, vai arī uz tām vietām, kur izsūtījumā atradās viņu ģimenes locekļi. Arestēto personu ģimenes locekļus izsūtīja uz Krasnojarskas novadu, Novosibirskas apgabalu un Kazahijas ziemeļu rajoniem.

PSRS leTK Galvenās nometņu pārvaldes Darba nometinajumu un specno-metinājumu daļas priekšnieks Konradovs 1941. gada 20. septembra izziņā norā­dīja, ka Krasnojarskas novadā nometināts 6000 no Latvijas izsūtīto iedzīvotāju, Novosibirskas apgabalā - 2580, Kazahijā (kopā ar izsūtītajiem no Lietuvas un Igaunijas ) - 656 personas. Tomēr tie bija visai aptuveni skaitļi, jo PSRS leTK sistēmā precīza specnometināto uzskaite tolaik nemaz nepastāvēja. To sāka veidot pēc PSRS iekšlietu tautas komisāra L. Berijas 1942. gada 20. novembra pavēles nr. 002559, bet 1949. gadā PSRS leM 1. specdaļā izveidoja specnometināto centralizētu kartotēku, kurā bija ziņas par 1 619 946 nometinātajiem.

1941. gada rudenī izsūtītajiem tika paziņots, ka viņi izsūtīti uz 20 gadiem, bet 1948. gadā - uz mūžu. Izsūtītajiem regulāri bija jāierodas reģistrēties leTK/leM speckomandantūrās, viņiem bija jāstrādā vietējos kolhozos, padomju saimniecī­bās, mežrūpniecības uzņēmumos, kā arī citos darbos, nebija tiesību atstāt norā­dītās nometinājuma vietas. 1941.-1942. gadā daudzi tika nosūtīti smagos darbos uz Galējiem Ziemeļiem. Dzīves apstākļi bija ļoti smagi. Bieži bija nāves gadījumi. Pēc Latvijas Valsts arhīva ziņām, atrodoties specnometinājumā, miris vairāk nekā 1900 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas izsūtīto personu.

Jānorāda, ka arī kopā ar vecākiem izsūtītie bērni pēc 16 gadu vecuma sasnieg­šanas tika reģistrēti specnometinājumā uzskaitē.

Pēc Otrā pasaules kara daudzi izsūtītie lūdza varas iestādes, lai viņiem atļauj atgriezties Latvijā. Vairākums šo lūgumu tika noraidīts, arī tad, ja persona, kuras dēļ lūdzēju represēja, jau bija mirusi, nošauta vai no ieslodzījuma vietas atbrīvota.

Pateicoties Latvijas Izglītības ministrijas Bērnunamu daļas darbinieku inicia­tīvai un pūlēm, 1946. gadā no Sibīrijas uz dzimteni izdevās pārvest vairāk nekā 1300 bērnu - bāreņu un pusbāreņu.

Tie specnometinātie - galvenokārt sievietes -, kuri Latvijā atgriezās bez varas iestāžu atļaujas, tika pasludināti par bēgļiem un pēc viņu atrašanas notiesāti uz trijiem gadiem labošanas darbu nometnē. Pēc tam sekoja izsūtījums uz agrāko nometinājuma vietu.

Deportēto stāvoklis sāka izmainīties tikai pēc PSRS diktatora J. Staļina nāves 1953. gadā. Likvidēja Sevišķo apspriedi, izmainīja vai atcēla PSRS augstākās varas un represīvo iestāžu direktīvos lēmumus par arestiem, deportācijām, soda mēriem un specnometināto režīmu. Tika izveidotas arī dažādas komisijas represēto lietu pārskatīšanai.

Tomēr PSRS varas iestādes deportācijas un cita veida represijas vēl nenoso­dīja un par nelikumīgām neatzina, tikai runāja par atsevišķiem t.s. likumības pārkāpumiem un kļūdām, kuras pieļautas dažādu direktīvu praktiskā izpildē.

Lai arī t.s. Hruščova atkušņa sakuma specnometinājuma režīms tika nedaudz mīkstināts un daļa izsūtīto no specnometinājuma uzskaites noņemta, tomēr par plašu, vispārēju deportēto atbrīvošanu vēl nevarēja runāt.

1957. gada 5. oktobrī LPSR Augstākās Padomes Prezidijs izdeva slepenu de­krētu "Par aizliegumu atgriezties Latvijas PSR bijušajiem Latvijas buržuāzisko valdību vadītājiem, buržuāzisko politisko partiju un pretpadomju organizāciju vadītājiem un aktīviem latviešu nacionālistiskās pagrīdes dalībniekiem, kuri notiesāti un sodu izcietuši".

Tomēr arī šajā laikā represēto atbrīvošana pamazām turpinājās. Izsūtīto lietu pārskatīšanai tika izveidotas divas komisijas: LPSR Augstākās Padomes Prezi­dijā - to personu lietu pārskatīšanai, kuras bija tiesājusi Sevišķā apspriede, un LPSR Ministru Padomē - administratīvi izsūtīto lietu pārskatīšanai.

Staļinisko deportāciju nosodīšana un atzīšana par nelikumīgām, kā arī tajās cietušo reabilitācija un atņemto īpašumu atdošana vai to vērtības kom­pensācija sākās tikai 80. gadu beigās. Latvijā šo procesu sekmēja Atmodas kustība.

Tieši šajā laikā pētniekiem kļuva pieejami arī daudzi ar deportācijām saistīti arhīvu dokumenti, kas ļāva uzsākt šo Latvijas vēstures melnāko lappušu sistemā­tisku izpēti. Nozīmīgu darbu paveica Iekšlietu ministrijas Reabilitācijas nodaļa, Ministru Padomes speciālā komisija, Prokuratūra un Augstākā tiesa, kas gatavoja doku­mentus deportēto personu reabilitācijai. Pakļaujoties sabiedrības spiedienam, 1989. gada 8. jūnijā LPSR Augstākās Padomes Prezidijs pieņēma dekrētu "Par četrdesmitajos un piecdesmitajos ga­dos no Latvijas PSR teritorijas izsūtīto reabilitāciju". Nedaudz vēlāk tika pieņemti citi būtiski lēmumi, to skaitā arī par nelikumīgi atsavinātās mantas atdošanu vai tās vērtības atlīdzināšanu.



Скачать документ

Похожие документы:

  1. Перестройки Александр Яковлев зачитал «Сообщение комиссии по политической и правовой оценке советско-германского договора о ненападении от 1939 года». Этот документ часто именуют просто доклад

    Доклад
    — Итак, за что теперь? — сказал он с тем же лёгким оттенком иронии. — За посрамление полиции мыслей? За смерть Старшего Брата? За человечность? За будущее?
  2. Программа подготовки специалиста специальности 020800 «Историко-архивоведение» Для студентов очной формы обучения

    Программа
    …. Россия в Новое время, глобальные проблемы общественно-исторического развития и способы их решения. Советское государство, противоречия общественного и духовного развития; характер взаимодействия власти и общества, причины кризиса тоталитаризма.
  3. Карпов В. В. Генералиссимус : Историко-док изд

    Книга
    Размещено в Библиотеке думающего о РоссииВзято с сайта аналитической группы Чувашского регионального отделения Общероссийской политической организации "Союз офицеров"
  4. Книга историка Ю. Цурганова посвящена исключительно сложной странице истории русского зарубежья: попыткам воспользоваться развернувшейся Второй мировой войной для свержения большевистского режима в СССР и приведения к власти национального русского правительства.

    Книга
    Книга историка Ю. Цурганова посвящена исключительно сложной странице истории русского зарубежья: попыткам воспользоваться развернувшейся Второй мировой войной для свержения большевистского режима в СССР и приведения к власти национального
  5. Положение об Окружной межведомственной комиссии по организации отдыха, оздоровления детей и занятости подростков. (Приложение 2)

    Документ
    Об организации отдыха и оздоровления детей в Северо- Восточном административном округе города Москвы в период летней оздоровительной кампании 2011 года

Другие похожие документы..